Bez glazūras

Kad es gāju skolā, mums visiem bija atmiņu klades. Tās devām viens otram, lai ierakstītu novēlējumus, ko rotājām ar zīmētiem vai līmētiem ziediem no tajos laikos populārajām apsveikuma kartiņām. Citi līmēja savas vai skaistu kinoaktieru fotogrāfijas. Visbiežāk pantiņi skanēja apmēram tā: ”roze ož, dadzis kož, mīlestība pakaļ jož”… Sevišķi trekni bija daudz-punkti… Taču gadījās arī kāds nopietnāks teiciens, kas mani dīvaini uzrunāja. Zem tā parasti minēja „Mazā Prinča’’ autoru Antuānu de Sent-Ekziperī: ”Vislielākā greznība pasaulē ir cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem”. Nedomāju, ka kādam no mums bija saprotams, par ko viņš te vispār runā, tomēr tas bija diezgan iecienīts citāts bērnu vidū.
Cik liels dārgums var būt attiecības ar cilvēkiem, es sapratu tikai pēc 40 gadiem. Bet vēl vairāk - attiecības ar Dievu.
Bija noiets kāds garš ceļa gabals un priekšā pavērās jauns dzīves posms. Jau ilgāku laiku nēsāju sevī domu, ka vajadzētu uzrakstīt savu dzīves stāstu, taču parasti apslāpēju to ar argumentu: nu kuru gan tas interesē? Jā, ir bijuši brīnumi un neticamas lietas, bet tas jau ir būtiski tikai man pašai personiski. Tā es domāju līdz kādam rītam, kad mazgājos dušā.
Iepriekšējā dienā biju tikusies ar svaidītu Dieva vīru, kuram atzinos, ka gribu uzrakstīt par visu, ko Dievs darījis manā dzīvē, bet man nav grāmatai beigu. Nekas jau nav paveikts, vienas neizdošanās, nekam nederīga kalpone… Būtu laiks sākt kalpot, bet ko lai dod citiem, ja man nekā nav?
Naktī redzēju sapnī, kā stāvu uz perona, gaidot īsto vilcienu. Pienāk viens, iekāpju pārpildītā vagonā, taču saprotu, ka nav īstais, tādēļ izkāpju un tūliņ arī ieraugu, ka priekšā ceļš sadalās, tātad jāiet ir vēl uz priekšu un tur būs skaidrs, kur pienāks pareizais vilciens priekš manis. Dievs nekad neatstāj mūs neziņā, tikai jātur vaļā acis un ausis ,nesmādējot nevienu vei-du, kā informācija var atnākt pie mums.
Pamodos, un domas raisījās tālāk: atcerējos, kādu vīziju redzēju jaunībā, kā saņēmu norādes svarīgos dzīves posmos, un pēkšņi ar aizvērtām acīm ieraudzīju sevi kā brūnganu māla podu, pilnu ar dažādiem ēdieniem, kas gadu gaitā tur salikti un daži jau ieskābuši, bet vēl ēdami. Tieši nesen biju lasījusi jaunākos pētījumus par ēdieniem, ka cilvēkiem imunitātes stiprināšanai būtu vērtīgi ik dienas ēst kaut ko fermentētu, piemēram skābus kāpostus, kuru labvēlīgās baktērijas papildina zarnu veselīgo mikrofloru, veicinot kaitīgo, slimības un pat ap-taukošanos veicinošo baktēriju samazināšanos. Man ir, ko dot!
„Dodiet jūs viņiem ēst”, teica Jēzus noskumušajiem mācekļiem, kuri saprata, ka viņiem nav, ar ko pabarot izsalkušo ļaužu pulkus. Mums katram ir kāda kripatiņa sirds kaktiņā, ar ko varam padalīties. Pie tam, katram ir kas īpašs.
Es sapratu, kāpēc man ir tik smags raksturs. Pārāk daudz visa, no kā vajag atbrīvoties, lai varētu ar vieglumu uzsākt nākamo ceļa posmu. Pods jāiztukšo, lai tajā var ieliet jaunu žēlastību ,kas būs vajadzīga „labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” (Ef.2,10). Izcilu personību šajos laikos nav daudz, kaut žurnāli piedāvā dažādus risinājumus, kā par tādām kļūt. Pats satriecošākais Dieva dabā man šķiet tas, ka Viņš, tik neaptverami liels un varens, noliecas līdz tādai niecībai kā cilvēks, kā es un Tu! Un Viņa bezgalīgās mīlestības pilnais skatiens spēj piešķirt jēgu visparastākā cilvēka necilās dzīves ikdienišķajiem notikumiem. Tas ir tāpat kā tumšā, lietainā dienā, kad viss ir piemircis un uzdzen grūtsirdību: atliek uzspīdēt spožai saulei, un katra mazā lietus lāsīte zālē atspoguļo sevī debesu skaistāko brīnumu - varavīksni.
Un kāpēc nav stikla? Man tik ļoti patīk stikla trauki ar savu graciozitāti un spēju laist cauri gaismu. Taču Dievs ir tik brīnišķīgi maigs un liek smaidīt ar savu perfekto humora izjūtu! Vienmēr esmu izjutusi nepatiku pret māla traukiem: tādi prasti, smagnēji, ātri drūpoši, un smalkā, stiklotā sekcijā arī neizskatās labi, bet tikai uz raupja koka plaukta. Un vēl - bez glazūras…