Bībeles pirmā lappuse

“Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.”

Kā atsevišķs cilvēks, tā arī visa cilvēce atrodas divkārtīga jautājuma priekšā: no kurienes mēs nākam? un uz kurieni mēs dodamies? Bet Dievs, kas radīja cilvēka sirdi un zina visus viņas jautājumus, ir mums devis atbildi caur savu vārdu.

Mozus pirmā grāmata mums pasaka, no kurienes mēs nākam, bet pēdējā Sv. Rakstu grāmata - Jāņa atklāsme mums rāda, uz kurieni mēs ejam. Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka ir gudrāki nekā Svētie Raksti. Tie ir mēģinājuši apstrīdēt šo dievišķo atbildi un, nepareizi izskaidrojot objektīvas patiesības, skaļi izbazūnēja pa visu pasauli, ka zinātne, lūk, esot pārspējusi cilvēces agrākos priekšstatus par viņu sākotni, ka mēs neesot Dieva radīti, bet esam cēlušies no pērtiķiem. Bet šie apšaubāmie zinātnes rezultāti nav pierādīti; tieši otrādi: daudzie dabas pētījumi šīs domas atspēko. Visi cilvēki, kas atmet Dievu, nonāk savu pašu domu un ilūziju varā un nododas savām pašu filozofijām. Uz jautājumu: No kurienes mēs nākam? šādiem cilvēkiem ir godīgi jāatbild: Mēs nezinām. Kādi citi saka: No nekā. It kā šis nekas būtu pēkšņi apdomājies un tapis?! Un uz jautājumu: Uz kurieni dodas Visums? viņi vaļsirdīgi paziņo: Uz mūžīgo tumsu. Kādu sodību viņi ar šo apgalvojumu atbrīvo pār sevi – galējo tumsību! Bet pat seno tautu nostāsti pārsteidzoši saskan ar Bībeles mācību.

Āzijas ziemeļos, kā arī Indijā, Amerikā un Āfrikā mēs nekur neatrodam pieņēmumu (kas priekš pagāniem būtu pavisam dabīgi), ka cilvēks būtu pamazām attīstījies no dzīvnieka, bet mēs gan atrodam pie viņiem ticību un nostāstus, ka cilvēks esot radīts kā pilnīga un laimīga būtne kādā zemē vai dārzā, bet caur viņa paša vainu vai pievilšanu tas esot kritis un tagad dzīvojot zem lāsta. Tāpat mēs visās pagānu reliģijās atrodam teiksmas, ka zeme netapšot pamazām pārvērsta par debesīm, bet ka pirms tam notikšot kāda briesmīga pēdējā cīņa, ļaunuma pārvarēšana, kāda pastarā tiesa, pēc kuras beidzot sekos laime un svētlaimība.
Arī Bībelē atainotais Radīšanas stāsts kādās detaļās saskan ar tautu nostāstiem. Tā kādā indiešu visvecākajā svētajā grāmatā ir teikts: “Tas, kas eksistē no mūžības, caur sava gara darbību iesākumā radīja ūdeni, tāpēc viņš arī tiek saukts: ‘Tas, kurš sakustina ūdeņus.’ Kad tas, kura vara ir neizprotama, bija radījis Visumu, viņš ieslīga mierā.” /Salīdzini 1.Mozus 1:2,2/ Vecie persiešu raksti saka tā: “Redzamā pasaule, debess un zeme tapa radītas sešos pirmlaikos. Papriekš Dievs radīja gaismu, kas atšķīra debesis no zemes. Pēc tam ūdeni, kas apklāja zemi. Tad radās sausa zeme. Tad tapa radīti dažāda veida koki. Pēc tam dzīvnieki. Pašās beigās tapa radīts cilvēks Kaimorts ar mirdzošu, uz augšu pavērstu vaigu. Bet ļaunais, reiz radīts kā Ahrimans, ieveda gaismas valstī tumsību un samaitāja visu radību.”

Vēl vairāk, tautu teiksmās ir norādes par sodīšanu ar plūdiem grēka sakarā. Ir brīnišķīgi zināt, ka tautas, kuras dzīvo pretējās, cita no citas šķirtās zemes malās, stāsta vienu un to pašu. Par lieliem plūdiem, kas apklājuši kalnus, par lielu kuģi, kurā izglābušies astoņi vai četri cilvēki; tur tiek minēti daudzi atsevišķi un visai saskanīgi sīkumi. Tā eiropieši Ziemeļamerikā atrada kādu indiāņu cilti, kuri uzskatīja meža balodi par svētu putnu un to aizliedza nogalināt. Kad viņiem jautāja, kāpēc tā?, viņi teica, ka tas esot putns, kas lielajos plūdos esot knābī atnesis vītola lapu viņu tēvam, kas atradies lielā kuģī. Bet šai vītola lapai bija izskats, lielums un krāsa kā eļļas koka lapai. Vai tas skaidri nenorāda uz kopīgu cilvēces izcelšanos no Noa un viņa dēliem? Bet kas attiecas uz Zemes radīšanu, šeit vareni atskan vienkāršībā pasniegtais Bībeles pants: Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.

Pāri tam nekāda cilvēku domāšana nav sniegusies un arī nesniegsies. Simtiem neticīgu zinātņu vīru ir gan mēģinājuši apšaubīt šo domu un pierādīt, ka Dievs mums neesot vajadzīgs un ka viss pasaulē sastāvot no “mūžīgās matērijas,” ka tā esot pati no sevis radījusi visus dzīvos organismus. Bet kur šeit ir loģika? Zinātņu vīri esot izpētījuši mūsu zemes iesākumus, un ir labi redzams, ka tas, ko mēs nosaucam par “dzīvību,” ko mēs atrodam pie augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, iesākumā virs zemes neesot bijis. Kur tad radās šī dzīvība? Kā no vieliskas matērijas uzreiz pati no sevis varēja rasties dzīvība? To vēl neviens nav pratis izskaidrot. Bet mēs to zinām tāpēc, ka Dievs no savas bezgalīgās dzīvības pārpilnības ir licis rasties dzīvībai arī uz šīs planētas, ko sauc par Zemi. Kas attiecas uz mums, tad šis Dievs mums ir neizskaidrojams brīnums, apslēpts un neatklājams, bet padomāsim: tāds Dievs, ko mēs varētu izprast, nebūtu vairs nekāds Dievs. Dzīvība ir dzīvā Dieva garīgā substance, tā ir Dieva prāta izpausme.

Dzīvības izcelšanās no nedzīvas vielas – tās ir blēņas.
Tātad: no bezgalīgā rodas galīgais, no mūžīgā rodas laicīgais, no neredzamā redzamais /Ebr. 11,3/; pēc orģinālteksta: no neredzamā cēlies redzamais, no garīgā un nemainīgā mūžīgā cēlies materiālais, iznīkstošais un mainīgais. Te mēs saprotam, kāpēc un no kurienes cilvēcē radusies tik liela ilgošanās no iznīcības nonākt pie neiznīcības, cenšanās doties uz augšu un dziļumā, kas nav atrodams nevienā citā radījumā. Šī ilgošanās nav nekas cits kā tas, ko mēs nosaucam par “dzīvības” izpausmi. Katra universāla dzīvība ilgojas pēc savas sākotnes. Vai tad mēs neredzam, ka viss esošais un laicīgais ilgojas pēc nebeidzamā un mūžīgā, un vai šis nebeidzamais un mūžīgais nav Dievs? Patiesi, katrs, kas nav garīgi akls un stulbs, nomana šo lielo ilgošanos sevī pēc gaismas un dzīvības pārpilnības, pēc nonākšanas augstākā garīgā sfērā, kur viņš nav cēlies no nedzīvas vielas, jo citādi viņš neilgotos pēc dzīvības, bet gan pēc nāves?

Iesākumā Dievs radīja “debesis un zemi.” Ar to mums Bībeles pirmajā lappusē ir pasacīts, uz kāda pamata mums ir jāstāv. It kā kāds rakstnieks no paša sākuma parādītu sava raksta galvenās tēzes. Viņš parāda savam lasītājam pirmos vārdus, ko viņš grib sacīt. Tā Dievs ir sevi atklājis savā Vārdā. Šie paši pirmie vārdi mums rāda, par ko Bībelē būs runa, proti, augšējā sfēra un apakšējā, debešķīgais un laicīgais. Ap šiem diviem jēdzieniem “debesis un zeme” grozās visa Bībele. Tā mums rāda, ka abas šīs pasaules pilnā mierā ir saistītas savā starpā, ka caur grēku šī saikne ir tapusi pārrauta un ka pēc tam Dievs gadu tūkstošiem ir cītīgi nodarbojies, lai abas šīs pārrautās daļas atkal savestu kopā, ka beidzot cilvēki atkal tikuši savienoti ar debesīm caur Jēzu Kristu un ka reiz zeme atkal taps par debesīm, kad Jaunā Jeruzaleme nonāks uz zemi, lai Dievs atkal būtu viss iekš visa,- par to liecina Bībeles pēdējā lappuse. Ne tik vien Svētajos Rakstos, bet arī dabā mēs atrodam šo pretstatu, šo virzienu no augšējā uz apakšējo, no debešķīgā uz laicīgo kā divus elementus, uz kuriem ir dibināta visa dzīvība uz zemes. Lūk, cilvēks: uz augšu virzās viņa galva, domu pasaule, turpretim zemāk esošās viņa ķermeņa daļas kalpo laicīgiem zemes mērķiem. Arī starpība starp cilvēku un dzīvnieku izpaužas caur šo augšupeju un apakšējo stāvokli. Cilvēks, stāvus iedams, it kā tiecas uz augšu un aizskar zemi ar kājām, turpretī dzīvnieks, jo tas ir zemāks, jo vairāk tas ieņem horizontālu stāvokli un lūkojas uz zemi. Bet arī koks un stādi ar stumbru un lapām tiecas uz augšu, turpretim saknes tiecas lejupvirzienā pret zemi.

Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Kā granīta klints stāv šis majestātiskais vārds Bībeles iesākumā - vienkāršs un cēls mūžības un laika lielajos vārtos. Līdz tam bija tikai Trīsvienīgais Dievs nepieejamā, neaizsniedzamā gaismā. Un tad radās radījums, “radība.” Pēc tam, kad ir ielikts šis pamats, Svētie Raksti atstāj augšējās jeb debesu telpas un pievēršas zemei. Reiz mums būs iespējams ar debesīm un tās būtņu pulkiem iepazīties. Bībele ar mums runā kā ar zemes iemītniekiem - laicīgi un cilvēcīgi, tā runā ar mums tā, kā mēs, cilvēki, saprotam lietas un to kārtību, kā noriet un uzlec saule, kaut gan patiesībā tā nav saule, kas mainās, bet gan zeme. Ja Dievs savā Vārdā nerunātu cilvēcīgā valodā un saskaņā ar mūsu lietu uzskatu, bet debesu projekcijā, tad Viņa valoda būtu tik augsta un nesaprotama, ka ne vien neskolots vīrs, bet pat visievērojamākais profesors, visgudrākais zvaigžņu pētnieks Viņu nespētu saprast un Viņa Vārds mums visiem būtu neiztulkojams.