Dziļāk straumē

Māc. Jongi Čo seši sprediķi, pasludināti Zviedrijas Filadelfijas draudzē par kristīgo atmodu: Dzīvība, Ieiet atmodas straumē, Saprast Dieva gribu, Ticība, Apliecināt ticību caur ciešanām, Atmoda vai ciešanas.

Ievads
Pēc savas pāriplūstošās dzīves sākuma piedzīvojumiem sākam vairāk uzticēties Dievam. Un tad pēkšņi mēs aptveram, ka mūs ceļā pavada divi eņģeļi. Bībele saka, ka viens no tiem ir laipnība un otrs- žēlastība. Laipnība un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, kamēr nonākšu debesīs.
Pirms pieciem gadiem man bija vairākas sapulces kādā Korejas pilsētā. Baznīcā, kur aizlūdza par tūkstošiem slimu cilvēku, sapulcējās ļoti daudz ļaužu, bet tādu, kas vēlējās saņemt aizlūgšanu, nāca aizvien vēl no jauna. Beidzot ne pa jokam noguru. Jutu, ka vairāk nespēju turpināt uz sapulci. Iebēgu savā kambarī un lūdzu:
“Kungs, ļauj man braukt atpakaļ uz mājām. Ļauj man gūt nedaudz klusuma un atpūtas!” Un tad es redzēju parādīšanu.
Redzēju brīnišķīgu sapni. Tur bija zaļojošas pļavas ar skaistām puķēm. Redzēju plūstam brīnišķīgi skaistu upi, un kāda atmosfēra tur bija! Skatījos debesīs, un viss it kā smaidīja man pretī. Brīnījos, kur es esmu? Tad ieraudzīju divus eņģeļus nākam man pretī. Sapratu, ka tā ir parādīšana. Eņģeļiem pa priekšu nāca kāds gaismas apņemts vīrs. Viņš izstiepa man pretī rokas, mani sveicināja un teica:
“Vai tu mani nepazīsti?”
“Nē, es tevi nepazīstu.”
“Vai tu patiesi mani nepazīsti?”
“Nē, es tik tiešām, tevi nepazīstu. Bet vai es varu ko jautāt? Kur es pašreiz atrodos?”
Vīrs man uzsmaidīja un teica:
“Tu esi debesu pirmajā stāvā.”
“Vai patiesi?”
“Kad tu lūdzi šo lūgšanu, Jēzus man lika atvest tevi šurp.”
Es paskatījos apkārt. Viss te bija tik skaists, tik tīrs. Es jautāju:
“Kas tu esi?”
“Esmu Johansona kungs.”
(Johansons kungs bija miris ar sirdstrieku pirms trim gadiem. Viņš bija mans draugs Korejā.)
“Tu teici, ka esmu miris. Nē, es tikai novilku savas “vecās drēbes” un tagad esmu šeit.
“Bet es nespēju ticēt. Pierādi man to ar Dieva Vārdu.”