Klātesme ar Dievu

"Vatikāna II koncils lajiem ir neatlaidīgi atgādinājis evaņģēlisko prasību pēc "klātbūtnes pasaulē", taču ne mazāk enerģiski pamudinājis arī vispirms kļūt "klātesošiem Dievam". 
Jo ko gan nozīmētu "klātbūtne pasaulē", ja tās liecinieki nebūtu nodibinājuši tuvas attiecības ar to, par kuru jāliecina; kas gan būtu vēstneši, kuri neieklausītos tajā, kura vēsts viņiem jānodod tālāk; strādnieki, kuri neņemtu vērā meistara norādījumus? Klātesme ar Dievu īstenojas galvenokārt lūgšanā - es runāju par lūgšanu, kas ir vispirms pielūgsme un veltīšanās. 

Tāpēc ievadīt kristiešus lūgšanā un palīdzēt viņiem lūgties nekad nav bijis tik steidzami un svarīgi kā šajos laikos, kad viņi arvien skaidrāk apzinās savu apustulisko aicinājumu un šajā pasaulē veicamos pienākumus. Tomēr lai lasītājs pārtrauc lasīt brīdī, kad izjūt pamudinājumu iekšēji apklust. Vienīgais patiesais lūgšanas skolotājs ir Svētais Gars. Kad Viņš mūs aicina, pats atrazdamies mūsos, viss pārējais jāatstāj un jāieklausās Viņā." (Anrī Kafarels)